Ir teiciens: "Kā pavadīsi jaunogadu, tā pavadīsi visu gadu". Aptuveni
tā var teikt par ne visai tālā, un ne visai drēgnā 26. augusta rītu.
Īstenībā viss sākās jau krietni agrāk, 24. augustā, kad kļuvu par
pilntiesīgu A komadas vadītāju. Ar to arī sākās manu nervu pamatīgākā
bendēšana ilgākā laika periodā. Lai gan Visforšākie komandas biedri
atbalstīja mani un teica, lai nenieka neuztraucos, mani tik un tā
nepameta sajūta, ka jāuztraucās ir. un ne velti. Laba rezultāta cēlonis
ir labi sagatavota komanda un komandas līdere.
Tā nu pienāca
26. augusta rīts, kad lecu no gultas ārā un ātri skrēju, nē – burtiski
lidoju, uz Rīgas AO, lai iegādātu komandai biļetes. Še tev! Palikušas
tikai četras (atgādināšu, ka mēs bijām pieci)! "Ko nu darīt, ko nu
darīt???" Kodu sev pirkstos, jo telefona, lai paziņotu par radušos
situāciju, man nebija. Tas skaisti gulēja mājās atvilknē. Nu ne ko,
jācer uz labāko, un pirku vien biļetes maršutā Rīga-Valle-Kurmene.
Atiešanas laiks gan bija 12:24 – 15 jau kā no strata laika. Atlika vien
cerēt uz otras komandas sapratni un iejūtību. Bet še tev! Visu ceļojuma
laiku par to vien spējām domāt, cik Neiejūtīga un Nesaprotoša ir B
komanda! Atliek vien secināt, cik vienkārši ir atbildēt, ka katra
problēma ir tikai un vienīgi mūsu problēma. Vietā ir ironija par,
piemēram, joku, kas būtu ja kāds no mums pārgājiena laikā nomirtu – no
orgu puses atsūtīta kartiņa ar tekstu "Esi miris? Tava problēma!"
Bet nu pats gājiens. Kā atklājās iet pa mežu ir tīrais nieks (izņemot
grāvjus un upītes, kuras ir jāšķērso). Tā mēs turējāmies pa gabalu no
jebkādiem ceļiem līdz manī notika psiholoģiskais lūziens – rāpojoša
ērce pa manu kaklu. Tas manī sagrāva cerības doties cauri brikšņiem. Tā
nu arī sanāca noteikumu pārkāpums, un gājām pa meža ceļiem.
Tad, kad pienāca nakts, skaidrs bija viens – ir iistais laiks un
iistaa vieta vakarinjaam un teltsbuuvei. Viens ir skaidrs – mums ir
visjautrākā kompānija visā mežā!
Tas nevarēja nepriecēt. Pēc
veiksmīgas ugunskura iedegšanas varējām atvilkt elpu. Ko mēs secinājām?
Ka mūsu komanda var ideāli arī turpmāk savākties, lai atpūstos.
Garlaicīgi nebija nevienam un ne vienu brīd. Pat visu ceļu klusējusī
Miiluliite_Mazinjaa sāka runāt, un man pat izdevās uz vitamīniem
dzīvojošo meitieti pabarot
Gulējām visi ļoti draudzīgi. Man gan
iemigt traucēja ne tik, cik omandas biedru krākšana un šņākuļošana, bet
gan tālumā klabošas sliedes.
Nākamais rīts sākās burvīgi,
pamodāmies ne dēļ modinātāja, bet gan lietus lāsēm, kas vienmērigi un
vienmuļi sitās pret telti… Omu tas noteikti nesabojāja, tik domājām,
kā rīkoties. Who’s the men? Who’s the men? Zhagata is ze_men. 
Gaidam stundu ar cerību ka pārstās līt vai vismaz nelīs tik stipri.
Protams, debesis paliek nedaudz gaišākas, un rāpjamies visi laukā no
telts. Nometnes vieta atstājam pilnīgā kārtībā un dodamies tālāk. Ceļā
sagaidam gana daudz laipnu ļautiņu (vietējie iedzīvotāji).
Nevienu vien brīdi pazibēja doma atkāpties, bet tik pat bieži domājām
arī par to, cik tālu tikusi B komanda? Vai viņi jau padevušies? Vai arī
forsē? Kā nu būtu, bet turpināsim iet tik tālu, kamēr viņi piezvanīs.
Tā kā aprakstām it kā vajadzēja būt par emocijām gūtām pārgājiena
laikā – vienu teikt varu droši – emocijas tika gūtas vispozitīvākās,
kādas vien var gūt šādā pārgājienā. Šaubos gan vai kāds vēl būtu gatavs
piedalīties pārgājienā, kura apzīmētājs ir izdzivošanas.
Anyway, Mežvidi mūs gaida atkal pēc 10 gadiem
Perfektaa A-Komanda!
Klusaa-Vaalodze – Miiluliite_Mazinjaa
MapMasters-druiids – lazyman
Mezhlauzis-kompasturis – Ljoljands
ze men’e – zhagata (jeb boss)
un protams Es…
(c)Deele